Lielā Sestdiena

Lielās Sestdienas Rīta dievkalpojums parasti tiek kalpots piektdienas vakarā. Tas sākas ar dziedājumu: „Dievs ir Kungs...”, tropāru: ”Jāzeps cildenais...” un sekojošiem tropāriem:

„Kad Tu, Nemirstīgā Dzīvība, nokāpi nāves valstībā, tad elli uzvarēji ar dievišķu spožumu. Un, kad mirušos no elles uzcēli, visi Debesu Spēki sauca: Dzīvības Devēj Kristu, mūsu Dievs slava Tev! ”

„ Mirru nesējām sievām pie kapa stājās eņģelis teikdams: mirres mirušiem pienākas, bet kristus nāvei ir svešs.”

Pēc tam tiek dziedāts 118. (119.) psalms ar piedziedājumiem vai Jaunās Derības pantiem, kurus dēvē par „Šķīstajiem”.

Šis psalms ir vārdiska Jēzus Kristus kā Taisnā, Kura dzīve atrodas Dieva rokās un tāpēc nevar palikt miris, ikona.

Bet Jaunās Derības panti slavē Kristu Dievu kā „Augšāmcelšanos un Dzīvību” un brīnās par Viņa labprātīgo došanos nāvē. Viņā savienojas pilnīga cilvēka mīlestība pret Dievu un pilnīga Dieva mīlestība pret cilvēku.

Un tieši šo dievišķi – cilvēcisko mīlestību mēs slavējam pie Pestītāja kapa.

„Es ilgojos pēc Tavas pestīšanas, Kungs, un Tava bauslība man palīdz. Bailes pārņem visus prātus no Tavas, Visa Radītāja, brīnišķīgās un noslēpumainās aprakšanas.

Lai dzīvo mana dvēsele, ka tā var Tevi teikt, un lai Tavas tiesas man palīdz. Mirru nesējas, atnākušas agri, gaismai austot, izlēja mirres uz Tava kapa.

Es maldos kā pazudusī avs, - meklē Savu kalpu, jo es nekad neaizmirstu Tavus baušļus. Caur Savu Augšāmcelšanos dod Savai draudzei mieru un Saviem ļaudīm pestīšanu.” (118.(119.) psalma panti ar piedziedājumiem)

Pēc Svētās Trijādības slavēšanas baznīca tiek apgaismota un tiek lasīta vēsts par mirru nesējām sievām, kuras pirmās atnāca pie kapa.

Šādi pirmo reizi tiek pasludināta Labā vēsts par mūsu pestīšanu un Kristus Augšāmcelšanos.

Rīta dievkalpojuma kanona dziedājumi turpina slavēt Viņu, kurš „nāvi ar nāvi iznīcinājis”.

„Elle valda, bet ne mūžīgi, pār cilvēku cilti; jo Tu, Valdītāj, guldīts kapā, ar Savu dzīvības Valdītāja roku salauzi nāves atslēgas un pasludināji tur no laika gala sēdošiem patiesu izglābšanu, palikdams, ak, Pestītāj, par „pirmdzimušo no miroņiem”.”

Šajā dienā pirmoreiz tiek minēts , ka šī sestdiena patiesi ir Slavētākā septītā diena, kad Kungs atpūtās no Saviem pasaules radīšanas darbiem. Šodien tā ir diena, kad Dieva Vārds, no Kura ir visa iesākums, dus kapā kā miris Cilvēks, tajā pašā laikā glābjot pasauli un augšāmceļot mirušos.

„Šī ir tā augsti teicamā sestdiena, kurā Kristus aizmidzis, trešajā dienā augšām celsies.” (Kondaka noslēguma rinda)

Un beidzas kanons atkal ar vārdiem par Kristus uzvaru: „Neapraudi Mani, Māte, kapā redzot Savu bez sēklas ieņemto Dēlu, jo celšos un nākšu godībā. Un kā Dievs pacelšu godātos, kas Tevi ticot un mīlot cildina.”

Šajā laikā, priesteris, tērpies tumšā ietērpā, skanot Lielajai Slavas Dziesmai, vēlreiz apkvēpina Pestītāja kapu.

Pēc tā, dziedot „Svētais dievs”, ļaudis ar aizdegtām svecēm seko gājienam, kura priekšgalā tiek nests Evaņģēlijs un Sv. Līķauts. Gājiens dodas ap baznīcu, liecinot, ka visa pasaule ir atbrīvota, attīrīta no grēkiem un atdzimusi ar „Pasaules Dzīvības” nāvi.

Kad ļaudis atkal sanāk baznīcā, koris vēlreiz dzied tropārus un tiek lasīts pravieša Ecehiēla grāmatas lasījums par „sausajiem kauliem”:

„Un jūs sapratīsiet, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es jūsu kapus būšu atvēris un jūs izvedis no jūsu kapiem, ak, mani ļaudis. Un Es došu Savu garu jums, un jūs dzīvosiet.”

Psalmu pantu dziedājumi, kuri aicina Kungu celties un iznīcināt ienaidniekus, un daudzkārtīgi Allelujas dziedājumi pavada Pāvila Vēstījuma Korintiešiem lasījumu: „Par mums mūsu Lieldienas Jērs ir upurēts, tas ir Kristus.” Vēlreiz tiek lasīts Evaņģēlijs par aizzīmogoto Kapu, tad ektēnija un svētības vārdi. Ar to Rīta dievkalpojums beidzas. Lielās Sestdienas dievkalpojumi ir pareizticības liturģisko tradīciju Virsotne. Tajos netiek dramatiski pieminēti vēsturiskie Kristus nāves un apbedīšanas notikumi un rituāli apdziedāti Evaņģēliju notikumi. Šie dievkalpojumi ir dziļākā garīgā un liturģiskā iedziļināšanās Kristus Glābjošo un Pestījošo Ciešanu mūžīgajā būtībā.

Lielās Sestdienas Vakara dievkalpojums tiek kalpots kopā ar Sv. Vasilija Lielā Dievišķo liturģiju.

Šis dievkalpojums jau pieder Pashas svētdienai un sākas kā parasti. Priesteris kalpo nevis altārī, bet stāvot Sv. Līķauta priekšā.

Pēc vakara ieiešanas tiek lasītas 15 kafizmas no Vecās Derības. Tajās vēstīts par pasaules radīšanu un izglābšanu, kura notika, kad atnāca apsolītais Mesija. Tiek lasīti lasījumi no Ķēniņu, Mozus grāmatām, kā ari praviešu Jesajas, Ecehiēla, Jeremijas un Daniela grāmatu lasījumi.

Ja mēs esam miruši kopā ar Kristu, tad ticam, ka ar Viņu arī dzīvosim, zinot, ka Kristus, augšāmcēlies no mirušiem, vairs nemirs, jo nāvei vairs pār Viņu nav varas.

Kristus guļ miris, bet Viņš ir dzīvs. Viņš jau „nāvi ar nāvi iznīcinājis un tiem, kas kapos, dzīvību dāvinājis”. Un mums vairs nekas cits neatliek, kā godam nodzīvot šo Lielo Sestdienu līdz galam, līdz tai pusnakts stundai, kad sāksies Kunga Diena un pienāks šī nakts. Gaismaspilnā Nakts, kurā kopā ar Eņģeļiem sauksim:

„Viņš ir Augšāmcēlies; Viņa nav šeit. Redziet šo te vietu, kur Viņu nolika.”(Mk.16, 6)