Sprediķis svēto pirmo augstāko apustuļu Pētera un Pāvila dienā
Ikdienā mēs bieži lietojam vārdu «aicinājums». Citreiz pat neapzinoties šī vārda jēgu. Mums šķiet, ka mūsu aicinājums ir tas, uz ko mūs virzījuši vecāki, vai, piemēram, tas, kas mums labāk sanāk. Patiesībā aicinājums ir mūsu spēja sadzirdēt Dieva saucienu. Pielietot mūsu talantu kalpošanā Dievam un cilvēkiem. Atceroties šodien svētos pirmos augstākos apustuļus Pēteri un Pāvilu, mēs redzam, ka viņi bija visai atšķirīgi cilvēki. Atšķīrās viņu kārtas, temperamenti un arī raksturi. Tomēr, kā mēs redzam, tas netraucēja Dievam vienādi pagodināt viņus un nosaukt par pirmajiem augstākajiem apustuļiem.
Tagad mēs redzam divu apustuļu tēlus uz vienas ikonas un godinām viņu piemiņu vienā dienā. Dieva balss var būt klusa un var būt barga. Kad cilvēks spēj sadzirdēt Dieva Balsi, viņš izmaina savu dzīvi. Tas arī ir aicinājums. Taču gadās, ka cilvēks apklusina sevī savas sirdsapziņas balsi (bet tā arī ir Dieva Balss), viņš nespēj sadzirdēt to. Tad Dievs vēršas pie cilvēka bargāk. Un tā vairs nav «lēna, mierīga balss», kuru sadzirdējis Elija Sinaja kalnā. Tas ir bargs brīdinājums. Un cilvēkam būtu svarīgāk vienkārši sadzirdēt šo balsi, kāda tā nebūtu. Jo tā ir Visuglābjošās Mīlestības balss.
Tas Kungs mīlēja Pēteri. Mīlēja par to, ka viņš, būdams vienkāršs zvejnieks, ieraudzījis Dievu Cilvēka Dēlā. Sadzirdējis un sapratis Viņa aicinājumu, visu pameta un gāja aiz Kristus. Pameta māju, ģimeni, savu darbu, savus tīklus – visu, pie kā viņš bija pieradis un ko mīlējis. Un par to Kungs nosauca viņu par Akmeni, uz kura Viņš uzcels savu Baznīcu. Bet Pēteris, kaut stipri ticēja, bija tikai cilvēks. Un viņa trīskārtējā atteikšanās no Skolotāja bija cilvēka vājība. Taču kā viņš attaisnoja savu vājību! Svētie Raksti vēsta, ka līdz dzīves beigām no viņa acīm bira asaras un, kā pēdas no izlietajām asarām, uz viņa sejas izveidojās grumbas. Tas Kungs par viņa trīskārtējo atteikšanos viņu trīs reizes atjaunoja zaudētā apustuļu kārtā, trīsreiz jautājot viņam: «Sīmani, Jonas dēls, vai tu mani mīli?» Cits apustulis, pazīstamā farizeja Hamalīla māceklis, audzināts farizeju garā, bijis izglītots cilvēks. Bet viņam vēl nebija iespējas atbilstoši uztvert Evaņģēliju kā pienākas. Viņš gājis dusmojoties, kā viņš domājis, taisnīgi, lai iznīcinātu tās ticības ienaidniekus, kurā pats bija izaudzis. Un pēkšņi ceļā uz viņa mērķi viņu apstādināja klusa un lēnprātīga balss, kas sauca uz viņu: «Saul, Saul, kāpēc tu vajā Mani?» Pāvils kļuvis neredzīgs, bet kad redze atgriezās, atklājās arī viņa garīgā redze. Vienā mirklī no kristiešu vajātāja viņš pārtapa par karstu kristieti. Vēl ilgi viņam neticēja, atceroties, ka pavisam nesen viņš vajāja Dieva Baznīcu. Bet Pāvils ar savu dzīvi, saviem varoņdarbiem un, galvenais, ar savu mocekļa nāvi pierādījis, ka nav mazāks par citiem apustuļiem.
Arī apustulis Pēteris pieņēma mocekļa nāvi. Bez apustuļu garīgā varoņdarba viņi uzņēmās arī moceklības garīgo varoņdarbu. Taču vārds «moceklis» tulkojumā nozīmē «liecinieks». Pie jums, dārgie brāļi un māsas, vēršas Tas Kungs ar Savu saucienu. Pie kāda bargā, pie kāda - klusā balsī. Bet galvenais ir sadzirdēt. Sadzirdēt un atsaukties. Un kļūt par liecinieku. Un lai mums tajā palīdz svētie pirmie augstākie apustuļi Pēteris un Pāvils. Tas Kungs vakar, šodien un rīt ir Tas Pats. Tikai mēs maināmies. Bet Viņš saka mums: «Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu.» Mūsu sirds durvju priekšā. Atvērsim tās Viņam.