25.marts / 2018

Dievmātes Kasperovas ikona

   Dievmātes brīnumdarošā Kasperovas ikona ir īpaša Hersonas un Odesas pilsētu svētlieta, šajās pilsētās tā atrodas ap sešiem mēnešiem gadā. Dienas, kurās ikonu atnes Odesā (1.oktobrī) un iznes – ceturtajā Pashas dienā – kļuvušas par  baznīcas svinamajām dienām. Galvenā ikonas atrašanās vieta  skaitās Kasperovas ciems, bet tur tā atrodas neilgi. Katru gadu 1. oktobrī no  Kasperovas to atnes uz Odesu un tur tā paliek katedrāles priekšējā pusē pie  dienvidu sienas  līdz Pashas nedēļas trešdienai. Pārējo Pashas nedēļas laiku un tuvākās nedēļas ikona atrodas Kasperovā, un uz Debesbraukšanas svētkiem ikonu pārnes uz Hersonu, kur tā atrodas līdz 29. jūnijam, pēc tam līdz 1. augustam tai paklanās Nikolajevas iedzīvotāji, pēc tam ikona atgriežas Kasperovas ciematā.  

   Šī nelielā ikona, kas uzgleznota ar eļļas krāsām uz uzlīmēta uz dēļa audekla, atstāj stipru iespaidu. Valdniece ar Dieva Bērnu attēloti līdz krūšu augšdaļai. Sērojošām acīm Dievmāte piekļauj pie sava vaiga  Bērnu Kristu, ar abām rokām pieturot Viņa galvu. Pieglaudies pie Visšķīstās, Bērns ar kreiso roku satver lakatu, kas apsedz Jaunavas galvu, labajā Viņš tur vīstokli.  

   Saskaņā ar nostāstu šo ikonu 16. gadsimta beigās uz Krieviju no Transilvānijas atveda serbs, kurš apmetās uz dzīvi Hersonas guberņas Oļviopoļskas apgabalā. Pārejot mantojumā no vecākiem bērniem, 1809. gadā ikona kļuva par muižnieces Kasperovas īpašumu, kura dzīvoja Oļviopoļskas apgabalā Novo-Ivanovkas muižā. Ikona bija veca, un gleznojums tā bija nomelnējis, ka bija grūti saskatīt Dievmātes un Pestītāja tēlus.

   1840. gada 18. februārī, pārdzīvojot lielas bēdas, Kasperova kādu nakti lūdzās ikonas priekšā. Lūgšanu laikā viņa pamanīja, ka Dievmātes un Bērna tēli kļuvuši gaišāki, un ikona brīnumainā kārtā atjaunojās.

   No svētā Visšķīstās Dievadzemdētājas tēla, kas atradās muižnieces mājā, vēlāk notika daudz brīnumu un dziedinājumu, izpētot kurus, Svētā Sinode atzina ikonu par brīnumdarošu. Pie tās sāka tiekties daudz svētceļnieku, un 1844.gadā Kasperova, uzskatot, ka nav pareizi ilgāk turēt brīnumdarošo tēlu savā mājā, aiznesa ikonu uz vietējo dievnamu, kas bija iesvētīts par godu Nikolajam Brīnumdarītājam.

   1852. gadā Hersonas iedzīvotāji izlūdza atļauju katru gadu Debesbraukšanas svētkos ar krusta gājienu brīnumdarošo ikonu atnest pie viņiem.  Bet kopš 1853. gada arī pilsētas Nikolajevas iedzīvotāji saņēma iespēju no 1. jūlija līdz 1. augustam paklanīties Dievmātes Kasperovas ikonai savos dievnamos.

   Sevastopoles kara laikā 1853.-1855. gados Odesa, kuru aplenca ienaidnieka flote, pārdzīvoja grūtus laikus. 1854. gada augustā svēto brīnumdarošo tēlu krusta gājienā  svinīgi pārnesa uz pilsētas katedrāli, kur tas atradās līdz 1856. gada 20.maijam.  ­

   1855.gadā, Visšķīstās Dievadzemdētājas Patvēruma svētkos, pēc aizlūguma Kasperovas ikonas priekšā, kuru kalpoja arhibīskaps Inokentijs un kurā pulcējās daudz dievlūdzēju, ienaidnieks atkāpās, un pilsēta palika neskarta. Kā uzskatīja un ticēja pilsētas ļaudis, Odesu izglāba brīnumdarošā tēla svētība.  Tika nolemts «par pamācību pēctečiem padarīt šo notikumu par neaizmirstamu, un 1. oktobra dienu– par vissvētajiem svētkiem».