Virsgana dievkalpojums Ķemeros
12. jūlijā, svēto un slavējamo apustuļu Pētera un Pāvila piemiņas dienā, Viņa Augstisvētība, Augstisvētītais Daugavpils Bīskaps Aleksandrs kalpoja Dievišķo liturģiju, aizlūgumu un vadīja krusta gājienu Ķemeru Pētera-Pāvila baznīcā.
Viņa Augstisvētībai līdzkalpoja pārziņa vietas izpildītājs virspriesteris Jēkabs Prisjažņuks, garīdznieki Sergijs Ņištuns, Vladimirs Partala, hierodiakons Germans (Kartašovs) un diakons Dmitrijs Čistjuļins.
Nelielajā, senatnīgajā koka baznīcā pulcējās desmitiem dievlūdzēju, lai godinātu svētos apustuļus. Daudziem no dievlūdzējiem nācās lūgties zem klajām debesīm, jo visiem baznīcā nepietika vietas.
Krusta gājiena laikā Valdnieks Bīskaps nolasīja Evaņģēliju un pēc tam slacīja dievlūdzējus ar svēto ūdeni.
Pēc aizlūguma Bīskaps Aleksandrs vērsās pie dievlūdzējiem ar sprediķi:
„Dievā mīļotie tēvi, brāļi un māsas!
Šodien Svētā Baznīca savos dziedājumos slavina svētos apustuļus Pēteri un Pāvilu.
Apustulis Pēteris. Viņš bija zvejnieks no Betzedas, kura vārds bija Sīmanis. Viens no pirmajiem, kuru Pestītājs aicināja apustuļu kalpošanai. Pestītājs viņu nosauca par Pēteri, jo viņš pirmais savā Skolotājā atpazina apsolīto Mesiju. Kad Kungs prasīja saviem mācekļiem:"Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?" Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt. (Mt. 16, 15-18)
Pēteris šādi tika nosaukts arī tādēļ, ka viņš pierādīja savas ticības nesatricināmību. Sludinot jūdu vidū, viņš no jūdiem daudz cieta. Viņš sludināja Galatijā, Sīrijā, Samārijā, Pontā, Betānijā, Āzijā un Ēģiptē. Savu dzīvi viņš beidza ap 67. gadu, Nērona vajāšanu laikā. Kad vajātāji gribēja Pēteri sist krustā, viņš prasīja, lai viņu piesit ar galvu uz leju, lai ciešanās nelīdzinātos Pestītājam.
Apustulis Pāvils. Dzimis Kilikijas Tarsā. Viņa vārds bija Sauls, un viņš bija viens no dedzīgākajiem farizeju mācības sekotājiem un Kristus mācekļu vajātājiem. Vārds Pāvils tulkojumā no latīņu valodas nozīmē mazais.
Brīnišķā veidā Saulu apustuļu kalpošanai pievērsa Pats Pestītājs jau pēc savas Debesīs Pacelšanās. Pa ceļam uz Damasku piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm,
4 un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: "Saul, Saul, kāpēc tu Mani vajā?" Viņš jautāja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet Viņš atbildēja: "Es esmu Jēzus, ko tu vajā; celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara." (Ap.d. 9, 3-6) Kad Sauls piecēlās no zemes, viņš, acis atvēris, neko neredzēja. Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra. Damaskā pie viņa pienāca vīrs, vārdā Ananija, uzlika rokas, un viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts (Ap.d. 9, 18). un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka Tas ir Dieva Dēls (Ap.d..9, 20).
Apustulis Pāvils sludināja Kristus mācību jūdu un pagānu vidū, un daudz cieta gan no vieniem, gan otriem. Šīs ciešanas piepildījās pestītāja vārdos, kurus Viņš sacīja Ananijam par Saulu: „Jo Es viņam rādīšu, cik daudz viņam Mana Vārda dēļ jācieš.” (Ap.d. 9, 16)
Pāvils dibināja Baznīcas Grieķijā, Romā un Mazāzijā. Nogalināts Romā, kad viņam izpildīja nāvessodu, nocērtot galvu, tajā pašā gadā, kad bojā gāja apustulis Pēteris.
Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās upēs, laupītāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā (2 Kor. 11, 26) – tā savu dzīvi attēloja apustulis Pāvils. Šie vārdi pilnībā var tikt attiecināti arī uz apustuļa Pētera dzīvi.
Uzdosim sev, mīļotie, jautājumu: kāpēc cieta tie, kuri mīlēja Kungu? Kādēļ viņu dzīve bija tik grūta un smaga? Atbildēšu jums – tādēļ, ka Kristus sekotāju dzīve ir pretrunā šai pasaulei, kura ir grimusi ļaunumā (1 Jņ. 5, 19), tāpat kā gaisma ir tumsas pretstats. Šī pasaule taisno dzīves uztver kā pārmetumus. Pat ja taisnais mīlestības un miera saglabāšanas dēļ klusē, viņa darbi ir mēms pārmetums pasaulei. Pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules (Jņ. 17, 14) – saka Kungs.
Kā zināms, pasaulei raksturīgs labu atmaksāt ar ļaunu, celt neslavu par atmaskošanu, melot par patiesību. Pasaule nesaprot pazemību, mīlestību uz tuvāko un dievbijību. Šīs īpašības tiek dēvētas par izlikšanos, svētulību un divkosību. Vai mums par to ir jābrīnās/ vai mums tam ir jāpretojas? Nē! Jo tas izsauc vēl lielāku naidu. Bet visi, kas grib svētbijīgi dzīvot Kristū Jēzū, arī tiks vajāti (2 Tim. 3, 12). Mēs nevaram nemīlēt šo patiesību, tāpat kā nevaram nemīlēt tuvāko, pat to, kurš ir grēkojis pret mums, jo arī Kungs ir pacietīgs ar jums, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās (2 Pēt. 3, 9).
Atcerēsimies Pestītāja vārdus, Kurš brīdināja Savus mācekļus: „Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!”(Jņ. 16, 33). Šīs bēdas ir: vajadzības, slimības un skumjas. Visas šīs bēdas pasaulē ienāca reizē ar grēku, bet grēks ir nāves maksa. Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos (1 Jņ. 1, 8).
No daudzu svēto dzīves piemēriem zinām, ka visu savu dzīvi viņi, kurus ļaudis godāja kā taisnos, skuma par saviem grēkiem un atzinās vājībās. Bet ko darām mēs? Vai tiešām domājam glābties tikai ar lūgšanām svētdienās un aizdedzinātām svecēm? Starp citu, Debesu Jeruzālemē nemūžam nekas neieies, kas nesvēts, un neviens, kas dara negantību un melo (Atkl. 21, 27), bet tikai tērptie baltās drānās (Atkl. 3, 18), t.i. taisnības tērpā. Lūk, kādēļ pat taisnie, kuru mīlestība pret Kungu bija sasniegusi pilnību, tika pakļauti bēdām. Kungs viņus šeit, šajā pasaulē, pārmāca viņus, lai viņi, attīrīti no vājībām, stātos šķīsti Dieva troņa priekšā un saņemtu Debesu vainagus. Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti (1 Kor. 11, 32).
Bēdas un kārdinājumi, - māca svētītājs Jānis Zeltamute, - kalpo par apliecinājumu Dieva lielajai cilvēku mīlestībai un rūpēm par mums. Un tādēļ mums nav visiem spēkiem jācenšas dzīvot mierīgu dzīvi bez skumjām, bet neaizmirst gan pārticībā, gan bēdās pateikties Dievam.
Lūgsim Žēlsirdīgo Kungu, lai Viņš mums neliedz bēdas, caur kurām šķīstāmies, bet šodien godināmo apustuļu Pētera un Pāvila lūgšanu dēļ, lai dod mums spēku tās pārciest, jo kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts (Mt. 10, 22). Āmen!
Pēc tam Valdnieks apsveica baznīcas pārzini, padomi un draudzi baznīcas altārsvētkos, dievgaldniekus ar Svētā Vakarēdiena saņemšanu, tos, kuri kristīti šodien godināmo apustuļu vārdos – Eņģeļa dienā, un visus klātesošos ar Pētera gavēņa beigšanos.
