Pētera-Pāvila baznīca Ķemeros

Ķemeri atrodas netālu no Rīgas jūras līča, un no seniem laikiem ir slaveni ar savām ārstnieciskajām dūņām un sēra avotiem, kas tautā dēvēti par “svētiem”. Gada siltajos mēnešos šurp brauca daudz cilvēku, lai dziedinātu savas kaites.
 
Pirmie mēģinājumi izmantot šīs dabas veltes medicīnā bija jau 18.gs. beigās. Tomēr ārstniecības iestādes Ķemeros sāka attīstīties tikai 19.gs sākumā. Te liela nozīme bija Baltijas saistībai ar Krieviju un tās guberņām.
 
Jaunā kūrorta dziednieciskās spējas ātri vien kļuva slavenas. No visattālākajām vietām sāka braukt cilvēki, lai šeit ārstētu radikulītu, locītavu un mugurkaula slimības. Daudzi no viņiem pārvietojās ar grūtībām vai gulēja nekustīgi.
 
Slimnieku vidū bija daudz pareizticīgu cilvēku. Viņiem bija nepieciešama baznīca, kur gūt mierinājumu apmeklējot dievkalpojumus un saņemot Svētās Dāvanas, tādēļ uz Rīgas konsistoriju un Svēto Sinodi sāka pienākt lūgumi uzcelt Ķemeros pareizticīgo baznīcu. Līdzīgi lūgumi pienāca arī no citām Rīgas jūrmalas apdzīvotajām vietām, to iemītniekiem un atpūtniekiem.
 
Sākotnēji ar Augstisvētītā Rīgas un Mītavas bīskapa Platona svētību tika uzsākta baznīcas celtniecība Dubultos. Jau pēc diviem gadiem, 1867.gadā, jaunais dievnams tika iesvētīts par godu svētajam apustuļiem pielīdzināmajam lielkņazam Vladimiram.
 
Šajos gados Rīgā uzturējās Augstisvētītais Rēveles bīskaps Venjamins. Pirmo reizi uz Rīgu viņš atbrauca jau četrdesmitajos gados. Tajā laikā Rīgas vikārs, arhibīskaps Filarets (Gumiļevskis) aicināja Maskavas Garīgās akadēmijas studentus uz Baltijas guberņām, lai apgūtu latviešu un igauņu valodas.
 
Venjamins Kareļins atbrauca uz Rīgu pēc akadēmijas pabeigšanas ar teoloģijas maģistra grādu. Mācēdams franču, grieķu, baznīcslāvu, ebreju un latīņu valodas, viņš sāka apgūt igauņu valodu, lai varētu kļūt par palīgu savam bijušajam akadēmijas rektoram. Kā priesteris viņš sāka kalpot igauņu draudzē Ezelē. Pēc sievas nāves pieņēma mūka kārtu. Tika pārcelts uz Rīgu. Kādu laiku bija Rīgas Garīgā semināra inspektors, pēc tam tika nosūtīts par Rīgas Eparhijas vikāru uz Rēveli (Tallinu).
 
1869. gadā Augstisvētītais Venjamins tiek apstiprināts par Rīgas un Mītavas bīskapu. Savu darbību viņš uzsāk ar rūpēm par esošo baznīcu remontu un jaunu dievnamu celtniecību, tai skaitā ietilpīgākas katedrāles celtniecību Rīgā. Naudas līdzekļu tam nebija. Ar tikko ieceltā ģenerālgubernatora P. Albedinska atbalstu tiek gādāts par materiālā atbalsta iegūšanu šim svētīgajam darbam.
 
Tikai pateicoties ziedojumiem, tika uzsākta Ķemeru baznīcas iekārtošana. Šim nolūkam tiek iedalīta telpa dziednīcas pārvaldes ēkas otrajā stāvā. Tiek vākti papildus līdzekļi, lai šeit iekārtotu mājas baznīcu.
 
1873.gada otrajā pusē visi darbi bija pabeigti un baznīca tika iesvētīta par godu apustuļiem Pēterim un Pāvilam. Pierakstīja to pie Rīgas Pils Dievmātes Aizmigšanas baznīcas.
 
Dievkalpojumu uzsākšana bija sagaidīta ar lielu sajūsmu. Šeit bija silti un mājīgi. Telpā varēja uzturēties ap divdesmit dievlūdzēju. Ķemeru unikālajai dziednīcai attīstoties un paplašinoties, apmeklētāju skaits auga. Pēc 15 gadiem baznīca nespēja uzņemt visus gribētājus. Gulošiem slimniekiem par šķērsli bija tās atrašanās otrajā stāvā. Kāpnes bija šauras un stāvas.
 
Šīm neērtībām uzmanību pievērsa Augstisvētītais Rīgas un Mītavas bīskaps Arsēnijs (Brjancevs), kad pirmo reizi apmeklēja Ķemeru baznīcu. Rīgā viņš tika iecelts uz brīvo bīskapa katedru no Sankt-Pēterburgas, kur bija Garīgās akadēmijas rektors.
 
Savu kalpošanu Valdnieks sāka ar esošo dievnamu stāvokļa izvērtēšanu. Apmeklējot Ķemerus, viņš pārliecinājās par baznīcas neatbilstību dievlūdzēju vajadzībām. Baznīca bija nepieciešama gan slimniekiem, gan dziednīcas tālākai attīstībai. Tai bija jākļūst par vietējo pareizticības centru.
 
Valdnieks Arsēnijs nekavējoties uzsāka rūpes par jaunas baznīcas celtniecību. Nebija ne naudas, ne celtniecības materiālu, ne apbūves gabala. Ar tā iegādi saistījās vislielākās grūtības. Gan līdzekļu trūkums, gan vācu ierēdņu radīto šķēršļu pārvarēšana zemes iegādei priekš pareizticīgās baznīcas. Tomēr valdniekam Arsēnijam izdevās atrisināt visus šķietami neatrisināmos jautājumus.
 
Sākums bija 1891. gada vasarā. Svēto apustuļu Pētera un Pāvila piemiņas dienā tauta tika aicināta sniegt materiālo atbalstu jauna dievnama celšanai. Toreiz grūti bija noticēt, ka kas tāds tuvākajā laikā ir iespējams.
 
Bet jau pēc gada nepieciešamie līdzekļi bija savākti. Altārsvētku dienā priesteris A. Agronomovs savā sprediķī teica: ”Acīm redzami Kungs svētīja šo darbu uz izdošanos. Viņš veidoja apstākļus tik veiksmīgi, ka paies tikai dažas dienas un mēs piedalīsimies aizlūgumā pie jaunā dievnama pamatu iesvētīšanas”.
 
Tik tiešām - šim svinīgajam notikumam tika iedalīts vispiemērotākais zemes gabals Ķemeros. Zemi iedalīja bez maksas. Bija sakrāti ziedojumi 5000 tūkstoši rubļu. Divus tūkstošus atsūtīja Sv. Sinodes oberprokurors K. Pobedonoscevs. Atradās arī celtniecības materiāli.
 
1892. gada 9. jūlijā Augstisvētītais Rīgas un Mītavas bīskaps Arsēnijs iesvētīja apbūves vietu un baznīcas pamatu ielikšanu. Arhitektūras projekta un tāmes aprēķināšanu, kā arī būvniecības dokumentācijas sagatavošanu bez maksas veica tālaika pazīstamais arhitekts V. Lunskis. Viņa vadībā celtniecības darbi tika veikti ātri un kvalitatīvi.
 
Pēc gada dievnams bija uzcelts. Tas stāvēja gleznainā vietā mūžsenu ozolu ielenkumā. Pretī atradās sērūdeņu Pārvaldes nama ēka.
 
Aizkustināja baznīcas ārējais veidols. Veiksmīgais arhitektonisko formu savienojums, ēkas elementu kompaktums, ieskaitot zvanu torni, pasvītroja stilistisko vienotību un atstāja vislabāko iespaidu.
 
Dievnama iekšpuses apdare izcēlās ar stingrību saistībā ar ikonostasa augsti māksliniecisko izveidi, kokgriezuma kiotiem, skaistiem lietiem dievkalpojuma piederumiem. Baznīca joprojām bija pierakstīta pie Rīgas Pils Dievmātes Aizmigšanas baznīcas un bija tās pārziņa aizgādībā. Vasarās dievkalpojumi notika regulāri.
 
Starp īpaši nozīmīgiem notikumiem šī dievnama vēsturē jāatzīmē svēto ikonu sagaidīšana, kas tika sūtītas uz Ķemeriem no svētā Atona kalna Grieķijā. Šīs svinības notika 1894. gada 10. jūlijā. Šajā dienā ar Valdnieka svētītajām rokām tika paceltas trīs ikonas: Dievmātes ikona „Ātrā palīdze”, Ibērijas Dievmātes un sv. Lielmocekļa un dziedinātāja Panteleimona. Ikonās atradās Dieva aizgādņu - Panteleimona, mantasnekārīgo Kosmas un Damiāna svēto relikviju daļiņas.
 
 
Pagājuši jau vairāk kā simts gadi kopš tiem laikiem. Visus šos gadus baznīcā notika dievkalpojumi. Liels dievlūdzēju pieplūdums bija pēckara gados, kad Ķemeri kļuva par PSRS nozīmes dziedniecības iestādi. Kūrorts ar savām unikālajām dziedināšanas spējām attīstījās un ieguva plašu atzinību.
 
Šodien baznīca ir labā stāvoklī un kalpo par Ķemeru un to apkārtnes pareizticības centru.